Kur var doties bez vīzas

Ceļošana, protams, ir brīnišķīga nodarbe. Kurš gan nevēlas apskatīt pēc iespējas vairāk vietu? Kaut gan patiesībā ir arī tādi cilvēki, kuriem ceļot vispār nepatīk. Vai arī nav vēlmes ceļot uz pārāk tālām vai eksotiskām vietām. Lai gan starp Eiropas Savienības valstīm mēs varam ceļot tik brīvi cik vien vēlamies, ir daudzas pasaules valstis un vietas, uz kurām nepieciešamas vīzas vai atļaujas, lai tur varētu iebraukt. Taču mūsdienās ir dažādi sadarbības līgumi starp valstīm, tāpēc ir tādas valstis, uz kurām Latvijas pilsoņi var doties bez vīzas. Vienīgais uzturēšanās laiks šajās vietās var būt ierobežots – ja vēlēsies tur uzturēties ilgāku laiku vai braukt biežāk, tad būs jākārto vīza vai atļauja. Dodoties uz dažām valstīm tomēr būs nepieciešama ieceļošanas atļauja. Piemēram, 90 dienas ir diezgan izplatīts uzturēšanās limits. Dažām valstīm ir noteiktas šīs 90 dienas bez noteikta laika limita, taču parasti tās dienas ir gada vai pusgada laikā. Šo 90 dienu sarakstā ir arī vairākas Eiropas valstis, piemēram, Austrija, Beļģija, Albānija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Igaunija, Lietuva. Ceļot uz šīm valstīm, protams, var bez nekādām īpašām atļaujām, taču, ja būs vēlme tur uzturēties ilgāk, tad jānoskaidro visi attiecīgie noteikumi. Uzturēšanās iemesli var būt dažādi – saistībā ar studijām, praksi, darbu vai kā citādāk. Ja tomēr būs jāuzturas ilgāk kā 90 dienas, tad jāskatās kā šo uzturēšanās atļauju var saņemt. Patiesībā daudzām valstīm ir vienkārši – atliek tikai uz kādu noteiktu laiku izbraukt no valsts un atkal sāksies šīs 90 dienas no sākuma – tādējādi var mēģināt izvairīties no atļauju saņemšanas, ja nu gadījumā tas process ir grūts un sarežģīts. Savukārt dažām valstīm noteiktais limits ir līdz 3 mēnešiem gada vai pusgada laikā. Šeit rodas jautājums – kāda atšķirība 3 mēnešiem un 90 dienām? Būtībā šī atšķirība sanāk maksimums 3 dienas, bet laikam jau viss atkarīgs kā kura valsts ir noformulējusi savus noteikumus. Termiņu ievērošana vispār ir viena no svarīgākajām lietām – vienmēr rūpīgi ir jāseko līdzi kad tieši beigsies šis atļautais laiks, jo to nepamanot un laicīgi nerīkojoties var iedzīvoties tikai nepatikšanās, kuras nevienam nav nepieciešamas. Piemēram, uz Bolīviju ir atļauts uzturēties līdz 90 dienām tādā gadījumā, ja ieceļošanas mērķis ir tūrisms. Daudzām valstīm svarīgs ir tieši ieceļošanas mērķis. Kaut gan interesanti kā viņi vispār pārbauda vai uzrādītais mērķis patiešām atbilst realitātei? Jo teorētiski jau tūrismu var apvienot ar citām lietām.  Kaut gan to protams nevajadzētu darīt, lai nenokļūtu nepatikšanās – nokļūt nepatikšanās citā valstī ir ļoti nepatīkami. Piemēram, Fidži ir iespējams ieceļot tad. Ja ir tūrisma vai biznesa mērķis, taču nav norādīts uzturēšanās ilgums. Ir arī vairākas valstis, uz kurām drīkst ieceļot, ja pirms tam reģistrējies attiecīgajās lapās (kuras pieejamas arī internetā). Šādu valstu vidū ir, piemēram, ASV, Austrālija, Jaunzēlande, Kanāda, Puertoriko, Venecuēla. Jebkurā gadījumā, pirms doties uz kādu citu valsti, ir jāievāc visa nepieciešamā informācija. Mūsdienās to izdarīt ir ļoti viegli un ērti, jo ir pieejama plaša informācija internetā, kā arī var konsultēties kādā ceļojumu birojā (tur strādājošajiem cilvēkiem tomēr būtu jāpārzina šādas lietas), vai arī valsts vēstniecībā. Ja dodies uz kādu tālu un gana eksotisku vietu, tad labāk visu info pārbaudīt vairākas reizes – drošs paliek drošs.